Kas ir likviditātes pārpalikums?

28.12.2017. (aktualizēts 31.10.2023.)

Daži monetārās politikas instrumenti iepludina naudu banku sistēmā. Tādējādi var veidoties situācija, ka pieejams vairāk naudas, nekā bankām faktiski nepieciešams. Šo naudu mēs dēvējam par likviditātes pārpalikumu. Aplūkosim sīkāk, ko tas nozīmē un kur rodas likviditātes pārpalikums.

Pirmkārt, kas ir likviditāte un kur tā rodas?

Likviditāte ir komercbanku turējumā esošā nauda. Daļa likviditātes tiek turēta kā skaidrā nauda banku seifos, bet galvenokārt tā ir nauda, kas tiek turēta kontos centrālajā bankā. Šos likvīdos līdzekļus, ko komercbankas tur centrālajā bankā, bieži dēvē par centrālās bankas rezervēm.

Centrālā banka likviditāti galvenokārt nodrošina ar monetārās politikas operāciju palīdzību. Mēs ECB to darām, veicot refinansēšanas operācijas un aktīvu iegādes.

Kam tiek izmantota likviditāte?

Bankas izmanto šo likviditāti, lai izpildītu savas īstermiņa saistības, piemēram, veiktu maksājumus un naudas izmaksas klientiem. Tās izmanto likviditāti arī centrālo banku noteikto obligāto rezervju prasību izpildei.

Centrālajām bankām to nodrošinātā likviditāte – konkrēti, tās apjoms un izmaksas – ir svarīgs veids, kā ietekmēt situāciju finanšu tirgos un nodrošināt monetārās politikas transmisiju.

Mazāks pieejamās likviditātes apjoms vai dārgāka likviditāte ietekmē banku lēmumus par aizņēmumu un aizdevumu apjomu un nosacījumiem. Speciālisti to dēvē par stingrāku finansēšanas nosacījumu ieviešanu.

Un, pastāvot stingrākiem finansēšanas nosacījumiem un augstākām procentu likmēm, cilvēki un uzņēmumi mazāk aizņemas, tādējādi sarūk patēriņš un ieguldījumi. Tā rezultātā tautsaimniecība atdziest un samazinās inflācija.

Tas darbojas arī pretējā virzienā. Kad bankām par zemākām izmaksām pieejams vairāk likviditātes, pieaug iedzīvotāju un uzņēmumu vēlme aizņemties. Šāda finansēšanas nosacījumu atvieglošana stimulē banku kreditēšanu un tautsaimniecības izaugsmi.

Nu mēs zinām, kas ir likviditāte, bet kas ir likviditātes pārpalikums?

Likviditātes pārpalikums ir nauda banku sistēmā, kas paliek pāri pēc tam, kad komercbankas izpildījušas tām noteiktās konkrētās obligāto rezervju prasības. Bankām jātur šīs obligātās rezerves, lai segtu noteiktas saistības, galvenokārt klientu noguldījumu atmaksu. Šos līdzekļus tās tur norēķinu kontā nacionālajā centrālajā bankā.

Šis likviditātes pārpalikums var pārvietoties banku sistēmā, bankām veicot savstarpējus darījumus.

Kāpēc banku sistēmā ir likviditātes pārpalikums?

2008. gada finanšu krīze bija pavērsiena punkts. Pirms šīs krīzes ECB aplēsa, cik daudz likviditātes nepieciešams euro zonas banku sistēmai kopumā, un pēc tam nodrošināja bankām attiecīgo naudas apjomu. Tas tika darīts, izmantojot aizdevumus, ko piedāvāja regulāro refinansēšanas operāciju ietvaros. Bankas līdzīgi kā izsolē iesniedza pieteikumus aizdevumiem. Ja bankas pieteikums tika apmierināts, tā varēja nodrošināt savas vajadzības vai aizdot naudu citām bankām ar tā dēvēto starpbanku aizdevumu palīdzību.

Taču pēc Lehman Brothers sabrukuma bankas arvien vairāk zaudēja savstarpējo uzticību. Un faktiski tās cita citai vairs neaizdeva naudu. Šādā neuzticēšanās gaisotnē bankas sliecās vērsties pie centrālās bankas kā vienīgā drošā likviditātes avota, agresīvāk piedaloties ECB refinansēšanas izsolēs un tādējādi palielinot aizdevumu procentu likmes. Tāpēc tobrīd ECB sāka nodrošināt likviditāti ar fiksētu procentu likmi tādā apjomā, kāds bankām bija nepieciešams (to dēvē par fiksētas procentu likmes izsoli ar pilna apjoma piešķīrumu). Protams, bankām bija jāsniedz pietiekams nodrošinājums kā garantija pret pieprasīto summu.

Šajos jaunajos apstākļos bankas uzskatīja, ka ir labāk pieprasīt nedaudz vairāk likviditātes, nekā nepieciešams. Arvien vairāk banku drošības labad sāka uzkrāt likviditāti. Un banku sistēma kopumā pieprasīja vairāk likviditātes, nekā bija faktiski nepieciešams, lai izpildītu īstermiņa saistības un obligāto rezervju prasības. Tas radīja likviditātes pārpalikumu banku sistēmā.

Komercbankas var noguldīt likviditātes pārpalikumu centrālajā bankā, izmantojot vai nu norēķinu kontu vai centrālās bankas noguldījumu iespēju. ECB Padome pieņem lēmumu par noguldījumu iespējas procentu likmi, kas ir viena no trim monetārās politikas procentu likmēm. Pieprasījuma noguldījumu konta atlikumiem piemēro nulles procentu likmi.

Kāds šobrīd ir stāvoklis ar likviditātes pārpalikumu?

Bankas joprojām var pilnā apjomā saņemt nepieciešamo likviditāti, izmantojot mūsu fiksētas procentu likmes izsoli ar pilna apjoma piešķīrumu – tā vēl arvien ir spēkā.

Kādu laiku likviditātes pārpalikums banku sistēmā turpināja pieaugt sakarā ar ECB aktīvu iegādēm un ilgāka termiņa refinansēšanas mērķoperācijām.

Iegādes programmas piedāvāja stimulējošākus monetārās politikas pasākumus laikā, kad procentu likmes vairs nebija iespējams samazināt. Bet kopš 2022. gada novembra likviditātes pārpalikums arvien sarūk. Tas galvenokārt notiek tāpēc, ka bankas pakāpeniski atmaksā līdzekļus, ko tās aizņēmās mūsu ilgāka termiņa refinansēšanas mērķoperācijās. Vēl viens iemesls – Eurosistēma kopš 2023. gada marta samazinājusi monetārās politikas mērķiem turēto vērtspapīru portfeļu apjomu.