Fiskālā un monetārā politika monetārajā savienībā

Monetārā politika un fiskālā politika atbalsta tautsaimniecību atšķirīgos veidos

Monetārā politika un fiskālā politika ir divi svarīgi rīki tautsaimniecības veselības nodrošināšanai. Abas ietekmē tautsaimniecību, bet katra citādi.

Monetārās politikas galvenais uzdevums ir saglabāt mūsu pirkto preču un pakalpojumu cenas stabilas. Centrālās bankas pienākums ir nodrošināt, lai saglabātos zema, stabila un prognozējama inflācija – preču un pakalpojumu vispārējā cenu līmeņa pārmaiņu temps laika gaitā.

Fiskālā politika attiecas uz valdību pieņemtajiem saimnieciskajiem lēmumiem. Valdības var nolemt tērēt naudu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanai, sniegt atbalstu tautsaimniecībai un mazināt nevienlīdzību. Tās var iegūt šo naudu, iekasējot nodokļus vai aizņemoties no finanšu tirgiem.

Monetārās un fiskālās politikas mijiedarbība ir svarīga

Monetārā politika un fiskālā politika darbojas atšķirīgi. Taču starp tām notiek arī mijiedarbība, jo cenu stabilitāte un līdzsvarota tautsaimniecība ir vienas un tās pašas monētas divas puses. Šī saikne ir īpaši spēcīga krīzes laikā, kā to pieredzējām, sastopoties ar pandēmiju. Krīze smagi skāra Eiropu un satricināja tautsaimniecību, bet monetārā politika un fiskālā politika saskaņoti darbojās, lai uzlabotu situāciju. Šī vienotā pieeja palīdzēja daudziem cilvēkiem un uzņēmumiem pārdzīvot krīzi. Ja monetārā politika un fiskālā politika nedarbotos vienoti, pozitīvā ietekme būtu bijusi mazāka.

Tas, kā monetārā politika un fiskālā politika savstarpēji mijiedarbojas, ir svarīgi tautsaimniecības veselībai. Tas bija iemesls, kāpēc iekļāvām šo politiku mijiedarbību mūsu stratēģijas izvērtējumā.

Viena monetārā politika, daudzas fiskālās politikas

Lai tautsaimniecība darbotos raiti, monetārajai politikai un fiskālajai politikai jādarbojas saskaņoti. Tas ne vienmēr ir viegli – īpaši tāpēc, ka euro zonā tās darbojas neatkarīgi viena no otras. ECB nosaka vienotu monetāro politiku visām 19 euro zonas valstīm. Taču katras šīs valsts valdība īsteno savu fiskālo politiku. Un tās ir nošķirtas ne bez iemesla. Vēsture parādījusi, ka, ja centrālā banka ir pilnīgā valdības kontrolē, var notikt nekontrolēts krass cenu kāpums.

Lai nepieļautu šāda scenārija atkārtošanos, Eiropas valstu vadītāji vienojušies par vairākiem pamatprincipiem. Pirmkārt, ECB ir neatkarīga. Valdības nedrīkst diktēt ECB, ko tai vajadzētu darīt. Otrkārt, ECB nedrīkst tiešā veidā piešķirt valdībām naudu. Un, treškārt, valdībām jāievēro kopēji noteikumi, kas vērsti uz tēriņu kontroli.

Jaunie izaicinājumi liek monetārajai un fiskālajai politikai darboties saskaņoti

Šie principi vēl joprojām ir aktuāli. Bet pēdējie 10 gadi arī parādījuši, ka uz jauniem izaicinājumiem nepieciešama jauna veida reakcija gan no monetārās, gan fiskālās politikas puses.

Lielas pārmaiņas mūsu sabiedrībā mainījušas veidu, kā darbojas mūsu tautsaimniecība. Pie tām pieder globalizācija un fakts, ka cilvēki visā pasaulē dzīvo garāku mūžu un veido lielākus uzkrājumus. Turklāt ar 2008. gada finanšu krīzi sākās ilgstošs vājas ekonomiskās aktivitātes periods. Daudzās valstīs visā pasaulē, t.sk. euro zonā, inflācija bijusi pārāk zema.

Reaģējot uz šiem izaicinājumiem, ECB samazinājusi procentu likmes. ECB reaģējusi arī, ieviešot jaunus instrumentus, lai šajos grūtajos laikos saglabātu stabilas cenas. Ļoti zemu vai pat negatīvu procentu likmju apstākļos centrālajām bankām neatliek daudz iespēju rīkoties, lai atbalstītu vājo tautsaimniecību.

Šādā situācijā valdības tēriņi iegūst lielāku nozīmi un arī kļūst iedarbīgāki. Tie var palīdzēt tautsaimniecībai atgūties un panākt, lai inflācija atgrieztos līmenī, kas atbilst centrālās bankas mērķim. Īpaši svarīgi apvienot centienus monetārās un fiskālās politikas jomā ir laikos, kad tautsaimniecībai klājas grūti.

To noteiks tautsaimniecības stāvoklis

Monetārās politikas un fiskālās politikas mijiedarbību nākotnē noteiks tautsaimniecības stāvoklis. Kad tautsaimniecībai neklājas viegli un procentu likmes jau ir ļoti zemas, ir vēlams, lai monetārā politika un fiskālā politika kopā veicinātu tautsaimniecības atveseļošanos. Ja tautsaimniecība darbojas bez aizķeršanās, abu politiku cieša mijiedarbība nav tik būtiska. Kad pienāks šāds brīdis, valdībām vajadzētu censties nodrošināt, ka to finanses ir labā stāvoklī. Tas palīdzēs būt gataviem turpmākiem sarežģījumiem.